Eternal Return

Virsraksts jau izsaka visu – mūžīgā atgriešanās. Tā arī ir, ilgāks laiks paiet, vai ne tik ilgs, es tā vai tā nonāku te atpakaļ, lai kaut ko ieķēpātu.

Katrā ziņā, esmu sapratusi, ka ilgi nerakstīt galīgi nav forši, jo, kad atkal piesēdies un gribi visu, kas noticis, izstāstīt, vairs neko neatceries, kas iepriekš likās svarīgs. Tāpēc arī manas smadzenes tagad liekas tukšas, nezinu, ko lai izvelk no viņām ārā.

Viss, kas man tagad maisās pa galvu, ir braukšana uz Latviju, kas nu jau vairs nav aiz kalniem. Esmu sajūsmā – atkal būšu mājās, mīļajās mājās pie savējiem… Nu nevaru sagaidīt. Vairs tikai 23 dienas, tas ir TIK maz. Februāra sākumā tikai jāatceras aiziet uz bibliotēku un uztaisīt Check-In, dabūt biļetes izprintētā formā un tad tik gaidīt 16to datumiņu, kad jau otro reizi savā mūžiņā pacelšos augstāk par mākoņiem – atkal izjust tās pārdabiskās un pārlaimīgās sajūtas, kas ir vairāk kā ideālas. Tāpēc – gaidiet mani [mūs].

Kas vēl. Esam ar Raivi sākuši tā teikt `kačāties`. Izklausās jau smieklīgi, bet abiem mums rezutāti ir acīmredzami. Raivim viss aug, man krīt, par ko esmu dikti priecīga. Beidzot ir parādījusies motivācija, tikai šad tad pie tiem trenažieriem, presītes taisīšanas un kāju muskuļu trenēšanas ir grūti pieķerties, bet nu, kaut kā jau tiekam galā. Beidzot mans vēderiņš, tā saucamā `riepiņa` sāk pazust, rokas ar palikušas nedaudz tievākas, kājas arī. Tā tik turpināt. Sāku laikam beidzot sev patikt – un tas ir pats galvenais. Ēdu arī mazāk, pamazām pieradinu neēst tik lielas porcijas, ēst veselīgāk. Viss iet uz labo pusi. Congratulations!!! Yee huuu… [I hope nothing`s gonna come back]

Pēdējā laikā esmu noskatījusies vairākas filmas ar Žanu Klodu Van Dammi, un, godīgi sakot, tīri tā neko – vecas, bet labas filmas. No visām, ko noskatījos, pagaidām mana top-favorīte ir un paliek 1989. gadā uzņemtā filma `Kickboxer`. Šodien priekšā ir vēl viena – `Street Fighter`. Redzēs, kas tur būs labs.

Šī jau ir trešā diena, kad mums abiem ar Raivi ir brīvdiena, rīt beidzot uz darbu. Nu neko, šonedēļ sanāks tikai 3 dienas mūsu kontā, tātad alga ~ £150. Vispār, negribu pat iedomāties, cik mums sakrāsies naudas ko ņemt uz Latviju, katrā ziņā – daudz mazāk, nekā bijām iecerējuši. That`s not good! Bet nu, kā man manējie ir daudz reizes teikuši – Visi gaida mūs, nevis naudu. Tad jau beigās redzēs, cik mums tur sanāks.

Baigi cītīgi sekoju līdzi gan Stīnas, gan Sabīnes blogiem, jo baigi, baigi patīk lasīt, kā iet studentiem. Ļoti interesanti. Pat labāk nekā lasīt kādu grāmatu. Katru dienu ieeju un paskatos, vai nav iepostots kaut kas jauns.

Beidzot dabūju vienu dziesmu, kura man nežēlīgi patīk. Varbūt izdosies pievienot, varbūt nē. Internetā gan es viņu nekādīgi nevarēju atrast, pamēģināšu vēl reiz un, ja atradīšu, pievienošu šeit, ja neizdosies pievienot kā Audio failu.

Nācās likt video, kas nav video, bet dziesmu gan dzirdēt var.

Ziniet, aptrūkās ko stāstīt, nekas vair galvā `nešaujas`. Fu*k!

Ielikšu dažas bildītes un ar to arī atvadīšos. Jauku jums nedēļas nogali! Turiet buru!

Saņemšanās

Uhhh, tas nu gan grūti nācās – saņemties un piesēsties pie rakstīšanas. Tagad man ir sācies holidays 9 dienu garumā, uz darbu atpakaļ 2. janvārī, nu jau 2010. gadiņā. Kā vēl Jauno tīģera gadu sagaidīsim, to nu es vēl pat iedomāties nevaru – šodien Raivja mamma ar Jurģi un mazo Jančuku aizbrauca uz Latviju uz divām nedēļām un mūs atstāja vienus. Nu, ja neskaita vēl Keiseli. Tā, tikai mēs divi.

Vakar vai aizvakar, laikam jau aizvakar, Olga ielika ļoooti vecas mūsu bildes, bā, nu tādas atmiņas, katrai bildei savs stāsts. Tik jauki atcerēties visu, kas bija piemirsies. Bildes tiešām ir ļoti svarīgs vēsturisks avots, jo, paskatoties uz katru no tām – atmiņas pašas no sevis uzplaiksnī. Tik jauki. Ahhhh… Beigās mēģināšu pievienot, jo tagad mēģināju pievienot 10 bildes, pievienojās tikai viena.

Raivis ir galīgi sajucis prātā ar to Lil Wayne. Klausās viņu bez mitas. Kā uzzināja, ka 6./7. jūlijā viņš uzstāsies Londonā, tā nav miera – noteikti braukšot. Es gan jau arī braukšu, jo gribās redzēt šo arī dzīvajā. Ganjau būs labi. Tagad šim savajadzējās viņa kreklu/botas. Katrā ziņā – apsēsts.

Darbā arī iet ok, tagad tikai tās Ziemassvētku brīvdienas. Pirms tam, kamēr vēl strādājām – man darbā gāja diezgan jautri – veidoju ar Lieni no krtupeļiem visādus ķinķēziņus. Nu ka, mums pa līniju nāk kartupeļi, un mums ir jāgriež ārā visi melnumi un zaļumi, bet daudziem kartupeļiem tie melnumi izveidojušies kā tādas sejiņas, tā mēs sākām viņus kolekcionēt, taisīt ģimenīti. Tik smieklīgi. Vēl baigi daudzas reizes esmu redzējusi, ka nāk kartupeļi sirsniņu formās… Tie vispār ir dikti mīlīgi. Ceru, ka pēc tam izdosies pievienot bildes.

Vēl mēs ar Raivi darbā menedžerim, kuru jau esmu pieminējusi citos rakstos [tas, kurš mūs ir baigi iemīļojis, laiž breikos vairāk kā citus], uzdāvinājām uz Ziemassvētkiem Rīgas Balzāmu. Un kā tas viss notika – tik jauki! Bijām izgājuši breikā, pasaucām arī šo, lai iznāk. Nu lūk, ienāca viņš ģērbtuvēs – mēs šo gaidam ar dāvanu rokās. Šim acīs parādās asaras. Viņš saka: “Ak Dievs, tik  mīļi, es tūlīt sākšu raudāt.” Dīvaini redzēt tādu lielu menedžeri [augumā riktīgi būdīgs] ar asarām acīs. Bet tas bija riktīgi mīļi. Viņš teica, kā mēs atnāksim no holiday`ja, viņš mums arī būs sarūpējis dāvaniņas. Ujjj, nez, ko.. Jāgaida. Vispār – viņš ir riktīgi labs un sirsnīgs cilvēks. Runājot par dienām, kad mēs strādājam, lai viņš mums varētu sagādāt tās dāvaniņas, runa aizgāja par to, ka tajā un tajā dienā es nestrādāšu, jo man bija paredzēts iet un mēģināt ņemt aizdevumu, lai varētu mammai aizsūtīt naudu, lai varētu nomaksāt parādu par dzīvokli, lai mēs mājas nepazaudētu. [kredītu es, protams, nedabūju.. ] Uzzinot to visu, viņš pat piedāvāja man to summu iedot, es vienkārši nezināju, ko darīt… Biju gatava raudāt, bet es turējos. Viņš teica, ja mamma varētu pagaidīt līdz Jaunajam gadam, vinš to naudu man sagādātu, bet tanī brīdī man mamma tika teikusi, ka nav tik daudz laika, ka ir tikai nedēļa. Tā nu man nācās atteikt. Ja viņš, mums atnākot no brīvdienām un sākot strādāt, jautās atkal par to naudu, es atbildēšu, ka var maksāt arī pēc Jaunā gada, jo mamma ar Solveigu bija gājušas runāt, lai atļauj vismaz pa daļām maksāt, un atļāva. Tā ka kaut kāda cerība ir, ka mēs mājas nepazaudēsim. Kaut tādu nesavtīgu cilvēku būtu vairāk. Viņš pat mani tik ļoti nepazīst, bet bija gatavs palīdzēt…Ahhh… Paldies viņam!!!

Kas vēl tāds jaunāks, ko neesmu izstāstījusi. ĀĀĀĀ, Ziemassvētki, kā es tos nosvinēju. Nu, kā lai saka, mājās jau, protams, būtu bijis daaaudz labāk, kopā ar mammu un pārējiem, bet nu neko darīt, šoreiz nācās svinēt bez saviem radiņiem. Svinējām kopā ar Raivi, viņa mammu un pārējiem, kas dzīvo te pie mums – Deniss no Madonas, Keiselis, Raivja mammas džeks un mazais Jancis. Vēl pēc tam atnāca ciemos vēl kādi cilvēki, kurus es nepazinu. Jauki pasēdējām, pamielojāmies ar klāto galdu, kuru mums bija sarūpējusi Raivja mamma. Paldies viņai par cenšanos un gardajiem ēdieniem. Ar viņu mēs malkojām vīnu, kas bija ļoti garšīgs, mmm, no kura arī pamatīgi iereibu, jo cik tad man te bieži sanāk iedzert. Katrs bijām nopirkuši pa dāvanai, salikām numuriņus un lozējām. Katrs dabūja sev dāvaniņu – jauki. Vēlāk kaut kas, nezinu kas, izdomāja, ka varētu iepīpēt zālīti, ko arī izdarījām. Pat Raivja mamma bija gatava paprovēt, bet viņa visu nokavēja. Ienācām visi iekšā, un šī jautā: “A ko ta mani nepasaucāt???” Tad Raivis ar Andi un Djimu un vēl kaut ko aizbrauca papildināt gāzi, es paliku mājās, pieēdos riktīgi, gaidīju, gaidīju, likās, ka šie baigi ilgi ir projām, tāpēc izdomāju iet gulēt. Kā par brīnumu, baigi ātri tā teikt “nolūzu”. Par ko man arī bija liels prieks. Nu tā man gāja. Paspējām arī ar Raivi sakasīties par kaut kādu sīkumu, tas varēja arī izplaikt, vismaz nebūtu svētkos tā nepatīkamā. Es vienkārši vēlējos ar viņu nofotogrāfēties gan pie eglītes, gan pie Adventes vainadziņa, bet šis negribēja, kas mani ļoti saskumdināja. Teica – vēlāk, bet tas vēlāk kā parasiti nepienāca. Tas ir vienīgais skumjais, kas bija Ziemīšos. Nekā tāda nebūtu bijis, ja viņš būtu pats vēlējies ar mani iemūžināt mūsu pirmos kopīgos Ziemassvētkus.. Vot tā… Nu neko, pats vainīgs, ka nav nevienas mums divatā kopīgas bildes no Ziemīšiem.

Nu tad mēģināšu vēlreiz pievienot bildes. Ceru, ka izdosies…

Neizdodas… pamēģināšu vēlāk…

Laimīgu visiem Jauno 2010. gadiņu.

Svaigi ceptais

Šodien ir brīvdiena, jo mēs pārvācamies [jau atkal], un tāpēc arī izmantoju laiciņu, kad varu kaut ko parakstīt. Tātad, pašlaik es sēžu tukšā istabā, jo mantas jau ir sapakotas, lai dotos uz jauno māju. Raivis visu nakti nav bijis mājās – kad atbrauks, izjautāšu, kur bija, ko darīja un kāpēc. Bet viņš man zvanīja. Sešos no rīta, kad es vēl gulēju. Ap 3:00 naktī pamodos un skatos – Raivja nav blakus. Pirms tam miegā redzēju kaut kādu ne visai patīkamu sapni, tāpēc arī pēc tam sajūta nebija no tām labākajām. Biju pārbijusies ne pa jokam. Zvanīju šim, beigās izrādījās, ka viss ir kārtībā. Paldies Dievam! Vispār, viņš teica, ka ap 9:00 būs mājās, bet viņa vēl nav.

Labi, tagad pastāstīšu par dažiem notikumiņiem iz šīs nedēļas dzīves.

• Esmu ļoti sailgojusies pēc sniega – mīksta, balta, pūkaina, mirdzoša sniedziņa. Te mums no sniega ne miņas, tāpēc arī ik pa laikam, iedomājoties, ka Latvija ir balta, mani pārņem skumjas, ka te nav tāpat. Iedomājos, kas gan tie būs par Ziemassvētkiem bez sniega. Bāc, tādas skumjas uzdzen. Nekad nebiju domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc sniega. Nekad!
• Vienu dienu darbā stāvējām ar Raivi pie vienas līnijas [Tu domāsi, kas gan tur tik īpašs? Tas, ka parasti mūs neliek vienā vietā, jo mēs parasti prasām vienu breiku. Lai līnija nepaliktu bez uzraudzības, tad mūs parasti saliek ar citiem strādniekiem, kuriem, respektīvi, ir citi breiki. Viens atnāk – otrs aiziet, utt.], un es kaut kā pavisam nejauši aizdomājos par pašu sākumu, par lidostu, par 9. maiju, kad mēs abi bijām gatavi doties uz Angliju. Atceroties to visu, kautru viņa kustību, kopš viņu ieraudzīju lidostā, katru atskatīšanos uz mani, katru nedaudz neveiklo brīdi, man pārskrēja tādi tauriņi vēderā, kā pašā sākumā, kad pirmo reizi viņu noskūpstīju. Tas bija tik jauki… Man patīk atcerēties sākumu un visu pārējo, kas un kā tālāk veidojās starp mums.
• Jaunajā mājā mums ar Raivi būs jauna, viņa izdomāta metode – viņš savu algu katru nedēļu atdos par īri [gan par sevi, gan par mani + abiem par pārtiku un Internetu], bet es tikmēr savējo visu algu atlikšu aploksnītē, lai tad, kad brauksim uz Latviju, būtu, ko paņemt līdzi. Ceru, ka izdosies!!! Mēs tā parēķinājām, ja tā mēs darām līdz ~ 10. februārim, tad mums sanāk iekrāt pie £2000. Nedaudz mazāk.
• Tanī pašā dienā, kad izdomājām sistēmu par īri, es gandrīz darbā nolikos uz mutes [maigi sakot] Auziņa dēļ. Šis kaut ko tur mazgā pie mums, gribēja attaisīt krānu vairāk vaļā, kas skalo prom visus bojātos kartupeļus un atgriezumus, nevarēja tikt viņam klāt un ka spēra pa to, uz kā es stāvēju [tāds kā paaugstinājums, pārbīdāms, lai vieglāk griezt kartupeļus], tā es `jeļi, jeļi` noturējos, tā būtu likusi uz deguna un sazin` ko sev nodarījusi, krītot. Grrr, biju tik dusmīga, ka aizgāju prom, kamēr viņš tur ņēmās. Un Raivis vēl jautāja, vai tāpēc ir uzreiz jāapvainojas?! Vai tad ne?! Viņš varēja pieklājīgi palūgt, lai es nokāpju nost pirms viņš sper pa to pacēlumu, ne jau tad, kad es tur stāvu virsū. Gosh
• Un tagad par tuvāko pagātni, par to, kas notika vakar. Protams, darbā. Bija tā, ka no sava holiday`a atbraucis supervaizers, kuru mēs redzējām tikai trešo dienu un kurš bija mums kā supervaizers tikai divas dienas. Mums viņš jauns, mēs – viņam. Viņš apjautājās, no kurienes esmu, pateicu, ka no Latvijas, blā, blā, blā… Un es izdomāju pie reizes viņam pajautāt par iešanu mazos breikos darba laikā. [Man liekas, es kaut kad jau iepriekš pieminēju, ka viens menedžeris mūs ar Raivi parasti laiž mazos breikos, lai mēs aizejam uzpīpēt or whatever...]. Nu jā, es šim prasu, vai tiešām mēs, cilvēki, kuri strādā caur aģentūru, varam iet iepriekšminētajos pārtraukumos, ja pats menedžeris mūs palaiž – viņš atbil – Jā! Nu labi! Pēc kāda laika atnāk Raivis un saka, ka menedžeris mums abiem atļāvis iziet ārā uzpīpēt. Mēs arī aizejam. Beigās sanāca, ka viens vecis, kas strādāja netālu no Raivja, sāka sūdzēties, ka Raivis tur pa daudz staigājot apkārt utt., un gribēja uzzināt viņa vārdu, lai pierakstītu un laikam arī izmestu, cik sapratu, bet labi, ka beigās tur viss nokārtojās, menedžeris teica, ka nevienu nelaidīs vaļā, varbūt pat ieliks tieši viņa šiftā. Tad jau redzēs!
• Un jā, Raivis gribēja, lai rīt ir brīvs – vot nebūs! Strādāsim gan rīt, gan parīt! Vismaz būs 5cas dienas un alga līdz ar to £250.
• Pirmspēdējā dienā, kad dzīvojām pie Auziņa, vispār bija sviests. Atbraucām no darba, ieejam mājā, Auziņš taisa sev ēst, un tajā brīdī pazūd elektrība. Šis ēda no saldējuma plastmasas spainīša, jo Laura mums bija atstājusi tikai vienu šķīvi, lai gan mēs bijām trīs. Ēdām uz maiņām. Tad vēl Auziņš nolauza atslēgu, kad slēdza ārdurvis, atslēgas gals palika slēdzenē, durvis varēja aizslēgt tikai ar nolauzto atslēgu, kaut kā tur urbinoties vai arī ar dakšu.
• Nolādēju Twilight, lai ir man arī datorā, un beidzot pierunāju Raivi arī to noskatīties. Viņš no sākuma ne par ko negribēja skatīties, jo pateicu, ka tā ir par vampīriem. Bet beigās viņš pat pateica, ka viņam paticis.
• Vēl mēs izštukojām, ka Anglijā taisīt bērnu ir baigi izdevīgi. [Nez, kas viņam padomā?! ] Un jā, kad mēs precēsimies [ja precēsimies, nu whatever], tad gan jau gredzenus liksim uz kreisās rokas zeltnešiem, jo tas it kā ir tuvāk sirdij. [Tagad iedomājos par Rimi reklāmu - Tuvāk sirdij, tuvāk majām! ].

Nu lūk tā! Rīt jāceļās uz darbu, tad jau gan jau kaut ko uzrakstīšu tikai pirmdien vai otrdien, skatoties, kad būs brīvs!

Have a nice weekend!

Goodbye 5 dienu garumā

Nesen atbraucām no darba, rīt vēl jāstrādā, gan jau ka 2diena būs brīva. Šodien nepaspēju pazvanīt uz Londonu par to naudas pārskaitīšanu, darba laiks bija beidzies. Nekas, rīt darbā kādā breikā būs jāuzzvana. Uzrakstīšu te visu, ko gribu, un tad iešu vannā – siltā, putainā… mm.. Ā, jā – par virsrakstu – tas tāpēc, ka rīt mums Laura ņems prom Internetu, tā ka mēs paliksim bez tā līdz 5dienai, kad pārvāksimies pie Raivja mammas – jā, atkal jau. Tagad gan zinu, ka to darīsim 100%. Mums būs liela, skaista istaba un viss kā nākas. Māja arī man ļoti patīk, ļoti, ļoti mājīga un omulīga.

Šodien darbā, runājot ar Evitu par filmu Paranormal Activity [par to pastāstīšu 5dien, kad atkal tikšu pie Interneta, jo šodien ir jāiet ātrāk gulēt, lai rīt var uz darbu piecelties], nosaucu viņu par Stīnu [:D] un vienu reizi gandrīz par Sintiju. Laikam kāds mani piemin. Šodiena vispār darbā paskrēja vienkārši nemanot. Pat nepamanīju, kā pienāca breiki viens pēc otra. Un man pat ļoti patīk, ka laiks tik ātri skrien. Wuu huu…

Ak, jā, man tak beidzot jānopērk tā sasodītā matu krāsa – jau cik ilgi nevaru sakasīties un visu izdarīt, ko gribu. Tikai nezinu, kādu – melnu vai tumši brūnu. Gan jau izdomāšu. Tikai galvenais – jāatceras.

Ā, šodien mēs ar Evitu runājām par viņas draudzenes māsu, kura gaida bebuci. Es šai jautāju, kas būs – puika vai meitene. Viņa nezināja, pat bebuča mamma nezin īsti, kas būs, jo mazais nerāda. Nu karoč, viņš tur kājiņas salicis krustām tā, ka ārsts nevar noteikt, kas īsti būs. Mamma jau domā vairāk, ka būs meitene – tad jau redzēs. Ja būs meitene, tad viņu saukšot par Vanesu. Varbūt mazais pats grib sagādāt vecākiem pārsteigumu, tāpēc arī neļauj noteikt dzimumu.

Braucot mājās jau bija satumsis, gar ceļa malām stāvošie atstarotāji man izskatījās kā vienā garā rindā braucoši riteņbraucēji, kuriem spīd priekšējā lampa. Tas laikam liecināja, ka esmu nedaudz nogurusi un nespēju visam izsekot, kam braucām garām. [my fault] Atpakaļceļā, kā parasti, klausījos mūziku savā telefona playlist`ā, un piefiksēju to, ka, ja klausās ar aizvērtām acīm, ir tāda sajūta, ka tu zini visus vārdus, ka vari dziedāt līdzi, kaut arī nezini visu tekstu no galvas, tikai atseviškas vietas. To jau īstenībā pamanīju sen, kad klausījos kādu dziesmu pirmo reizi ar acīm ciet, un iekšēji varēju dziedāt līdzi, jo likās, ka zinu vārdus, ja mēģina skaļi – tad atkal nesanāk. Dīvaini.

Vakar sanāca druscīt iepīpēt zāli – draugu lokā. Bija tik jautri. Smējāmies par mazāko stulbību, ko kāds izdara. Smējāmies pat par to, par ko `skaidrā` prātā nemaz smiekli nenāktu. Tas vienkārši tāpēc, ka tu visā saskati kaut ko smieklīgu, pat stāvošā priekšmetā. Tad nu vakar atnācām mājās un devāmies gulēt. Es guļu ar aizvērtām acīm un kā atveru acis, tā man liekas, ka mēs atrodamies kaut kādā viesnīcas numuriņā. Sviests. Vēl, nākot mājās, man bija tāda sajūta, ka ejam pa kaut kādām mazām Rīgas ieliņām, bet, kā nogriezāmies uz citas ielas, likās, ka esam atkal kaut kādā citā pilsētā. Karoč, bij labi.

Tas laikam arī pagaidām būs viss, tad jau līdz 5dienai.

P.S. Karoč, nekādā vannā es netikšu, jo nav siltā ūdens. :@

Turpinājums

Nu jau esmu mājās. Raivis gan palika pie Māra. Skaisti gan viņam izskatās jaunais griezums. Tagad viņam ir īsi mati, pa malām vēl īsāki, un tik smuki izskatās, gosh. Man ļoti patīk. Un Māra draudzene no mums paprasīja tikai £2. Mēs bijām rēķinājušies ar vismaz £5, bet nu, jauki, ka tik maz. Ne vienmēr viss skaistais maksā baigo piķi.

Kad atnāks Raivis, kurš tagad gan jau laimīgi malko aliņus ar Māri un Auziņu, būs jāpazvana uz Londonu par to naudas pārsūtīšanu, jo man pašai nav kredīta. Atnācu mājās un tikai te atcerējos. Nu nekas cits neatliek, kā gaidīt un cerēt, ka tiem Londonā darba laiks vēl nebūs beidzies.

Šodien vēl nopirkām dušai sūklīšus – man gaiši rozā, Raivim – melnu. [tas tā - out of topic ]

Ak, jā, pareizi, varbūt, ļoti iespējams, ka mēs tomēr iesim atpakaļ dzīvot pie Raivja mammas. Tas tādā gadījumā, ja Auziņš tomēr izdomās iet dzīvot pie Evitas, jo šinī mājā ir visādas problēmas – ar apsildīšanu un gāzi utt. Karoč, kad ievācās viena sieviete, kas tagad aizgāja prom, šai mājai bija parāds no iepriekšējiem īrniekiem, kaut gan viņai tika teikts, ka nekādu parādu nav – redz, ka bija gan. Nesen, kad viņi šai mājai nomainīja gāzes un elektrības sistēmu uz kartēm [gāzes karti un elektrības čipu ir jāpapildina ikreiz, kad noteiktā/papildinātā summa beidzas], tā mums mistiski sāka “pazust” nauda. Papildinam katru pa £10, un jau pēc dažām dienām naudas vairs nav – tas tak nav normāli. Izrādās, ka nauda tiek novilkta, lai segtu parādu, kas pat NAV mūsējais. Tā nu tā sieviete, vārdā Laura, gudra būdama, izvācās un mūs te atstāja ar visām problēmām. Tad jau redzēs, kā būs. Tikai skatos, ka mums ar to dzīvošanu galīgi neiet – visu laiku kaut kur jāpārvācas utt. Nav miera.

Tagad par to filmu New Moon. Nu, godīgi sakot, man patika. Tiešām. Pēc šīs daļas noskatīšanās, es jau ar nepacietību gaidu nākošo, jo beigas bija visai intriģējošas – kas gan būs tālāk!? Šajā daļā man ļoti patika, ka Džeikobs beidzot ir ticis vaļā no savām pakulām, uzreiz izskatās pēc normāla puiša. Skatoties filmu, man sāka likties, ka Bella saies kopā ar Džeikobu, jo kaut kas tur baigi sāka “starot” starp abiem, un visas tās ainas ar viņiem abiem bij tik jutekliskas, mīļas, gādīgas – varēja redzēt, ka viņam Bella tik tiešām ļoti patīk. Visa tā rosīšanās ap viņiem man likās ļoti jauka. Bet tas bija līdz brīdim, kad viss nonāca atpakaļ pie Bellas un Edvarda. Viņiem taču ir tik labi kopā – tās ir tik skaistas un patiesas jūtas starp abiem. Un kāpēc gan viss tik skaisti notiek tikai filmās?! Ehhh… Beigās man Džeikoba palika ļoti žēl, kad Bella viņu, maigi sakot, “atšuva”. Un tās viņa vilka acis, mmm, tādas dzidras un skaistas. [es runāju par filmas beigu ainu, kas norisinājās mežā - Bella+Edvards+Džeikobs]. Un tās pašas beigas vienkārši bija TIK labas, ka es pat draugiem.lv dienasgrāmatā ierakstīju. Ierakstīšu arī te ->

Edward: “I have one condition, if you want me to do it myself”
Bella: “What`s the condition?”
Edward: “…and then forever…”
Bella: “It`s what I`m asking.”
Edward: “Marry me, Bella.”

Nu vai nav intriģējoši? Mans prāts nebeidz domāt par to, vai jau nākošajā daļā Bella pārtaps par vampīru, vai nē, jo tas taču tika redzēts Alises vīzijā. Un arī visi Kalenu ģimenes locekļi balsoja “PAR”. Tā ka… GAAAAIIIIDDUUUU!!!

***

P.S. Pārlasīju savas sms no Raivja un atradu vienu, kuru jau sen gribēju te ielikt. ->

Neko nevar darīt, lai mainītu sabojāto Pagātni,

bet ļoti daudz ko var darīt, lai nesabojātu Nākotni!

R. Kurilovičs

Esmu sevī atklājusi to, ka man ļoti patīk skatīties citu cilvēku albūmus, lai arī es viņus nepazīstu – ja ir skaistas, kvalitatīvas un mākslinieciskas bildes, tad es to vien varu darīt, kā tās skatīties un apjūsmot. Pasaulē taču ir tik daudz skaistu cilvēku, no kuriem sanāk, kā draugos – komplimentu spēlē – māksla, ne bilde! Prieks!

***

P.S.S. Es arī sev gribu profesionālu kameru – ļooooti gribu!

Kad ārā līst…

Šodien ārā tāds apmācies, auksts… fuj, nepatīk man tāds laiks. Vakar darbā gan gāja jautri. Vispirms jau mani netīšām nolēja ar ūdeni, kas izšļācās no caurules, pa kuru iet kartupeļi, līdz ar to visa grīda bija vienos pusvārītos kartupeļos, es pilnībā slapja, viena lietuviete, kas stāvēja kopā ar mani, tāda pati. Labi bij tas, ka līdz darba beigām bija palicis pavisam nedaudz, tikai kādas 4 stundas, kur pa vidu bija vēl breiks. Katrā gadījumā, labi, ka mums tur ir silts iekšā, savādāk es būtu nosalusi, jo jau tā, kad uzpūta nedaudz vējš, uzmetās zosāda, viss halāts slapjš – diez ko patīkami nebija. Vēl Raivis salauza nazi. Baigi ālējās, durstīja kartupeļos un, vienam iedūris, sita šo pret līnijas malu. Sitiens jau laikam izrādījās baigi stiprais, jo kartupelis ar visu naža galu pārlidoja pāri līnijai un nokrita uz grīdas, bet Raivis palika stāvot ar pusi no naža. Pēc tam šis skatījās uz līniju, kur naža gals palicis, atnāca pie manis un prasa, ko lai tagad dara. Es šim saku, ka viņam nu būs pi*da. Šis saka, kāpēc nez. Es saku, ka nezinu gan, kāpēc, bet viņam būs pi*da. Un viss ko viņš darīja – sāka smieties ar tādiem veselīgiem smiekliem, ka tie pielipa arī man – tā nu mēs tur abi stāvējām un smējāmies bez maz vai vēderus turēdami. Bij labs. Viņš izskatās tik mīlīgi, kad smejas. Ahhh. Pēc tam tikai es iedomājos, ka tas naža gals varēja man acī iedurties, lidojot pāri līnijai, bet Raivis teica, ka tas lidojis ar visu kartupeli, tā ka, paldies Dievam. Esmu joprojām ar abām acīm. Vakar vēl supervaizers mani izglāba no kārtējās strādāšanas kopā ar mūsu darba briesmoni. [viņam ir kropļaina viena sejas puse, viena acs ir tā labi uz āru izlīdusi un skatās uz vienu pusi, kamēr otra, kas ir normāla, skatās uz otru, vēl viņš ir baigi kaitinošs, runā visādas stulbības. Vienu dienu viņš Evitai pateica, ka mēs ar Raivi esam kā mazi bērni, kas ņemas pa gultu un paši nesaprot, kas tur īsti jādara, ka mēs viens bez otra ne mirkli nevaram utt. Tā vien gribējās viņam pa otru aci iebelzt, maita tāds]

Vakar Olga tomēr neaizskaitīja naudu par manu kompi, jo mēs nezinājām, kāds tur saņēmēja reģistrācijas numurs ir. No vienas puses labi, ka tā, jo man pietrūka 20 Ls, lai būtu visi 150 Ls, tā ka, šodien aizgāju un aizsūtīju vēl £35, ceru, ka 20 Ls tur sanāks. Bišķīt vēlāk jāzvana uz to Londonu, lai Olga varētu saņemt naudu un 1dien pārskaitīt. Jāsagaida atbilde no tā veča, kas ņemās ar tiem visiem parādiem, lai atsūta visus tos datus, kas nepieciešami, lai caur Internetbanku pārskaitītu naudu.

Stīnas blogā [click] šodien lasīju pēdējo ievietoto rakstu, un tur viņa bija ielikusi vienu riktīgi jauku video. Ielikšu to arī šeit, jo nu tik mīļu video sen nebiju redzējusi.

Tagad iesim pie viena džeka, lai šā meiča nogriež Raivim matus. Kad atnākšu, uzrakstīšu vēl kaut ko. Par New Moon un varbūt vēl kaut ko.

 

Brīvdienas – manas laimīgās dienas

Jap, šodien man jau ir otrā brīvdiena, atpūšos no darba – man tik ļoti patīk. Klausos Maiklu Džeksonu, čatojos ar savu mīļo čiepiņu Sanitiņu – tik jauki ar viņu parunāties, jo tik reti sanāk. Jauki uzzināt, kā viņai iet, un tik ļoti gribās viņu atkal satikt.. Savu mīļo Oranžās Revolūcijas biedru. aaahh, she`s amazing! Dzeru garšīgu dzērienu ar C vitamīnu. mmm. Izbaudu vakaru. Iet man labi, šodien beidzot aizsūtīju Olgai naudiņu, tikai izrādās, ka pietrūkst 20 Ls [vajadzēja paskatīties, kāds ir kurss un vispirms izrēķināt]. Nu nekas. Gan jau kaut ko izdomāšu. Parunājos arī ar savu māšeli, kurai arī tagad nav viegli – tik ļoti gribētos būt viņai blakus un samīļot, kaut nedaudz atbalstīt, jo kā nekā viņa taču ir mana māsa, kuru mīlu. Aguci, turies, zini, es esmu ar tevi. :*

Rīt uz darbiņu atkal, jāpēlna nauda. Jāaizsūta kaut kas Agnesei – nedaudz jāpalīdz. Man jau pašai ir baigais gandarījums, ka varu palīdzēt, vismaz kaut kā. Vispār, ar viņu šodien runājot pa skype, pareizāk sakot rakstoties, man acīs saskrēja asaras, kad izlasīju viņas uzrakstīto – es jau biju aimzirsusi kaa tas ir parunaat ar maaasu... ;(

Tikko, lasot Cosmopolitan, sapratu, ka Raivis ir riktīgs Lācis uz ausīm. Tāds bija virsraksts vīriešu raksturojumam, kas raksturo to, kāds viņiem ir miegs. Tad nu šis bija tieši par viņu. ->

Džekam, kuram nav problēmu aizmigt un netraucēti gulēt līdz rītam uz šaura matrača pat mājas ballītes laikā, ir veselīga attieksme arī pret attiecībām. Viņš uzklausīs tavas nemiera pilnās pārdomas par to, kur gan jūs abus ved mīlestība, un tūlīt pat nomierinoši sabučos. Tas tāpēc, ka šis vīrietis nemēdz uztraukties par sīkumiem un dzīvi tver daudz vienkāršāk nekā tu. Un tieši tāpēc sekss ar viņu mēdz būt neaizmirstams!

[galīgākā taisnība]

Vot tagad gan es likšu vienu lielu, treknu punktu un došos čučēt, lai varētu ap 4:00am celties un posties uz darbu.

Līdz vēlākam, mīlīši!

P.S. Sanitūūū, es zinu, ka šito lasi, daudz, daudz bučas tev, paldies, ka parunājies ar mani. Un zini – man tevis neizsakāmi pietrūkst!!! :* Mīlu jūs abas ar Sinčuku – manas Oranžās Revolucionāres! :*

Without Heading

Halllooooo…

Šodien man ir brīvdiena – Raivis strādā, pa māju visu dienu vandos viena pati. Laura ap 12:00am aizlaida uz darbu, es ap 10:00am [nedaudz pēc], aizvilkos līdz Lidl`am, satikos ar Raivja mammu un devos pie šiem pasēdēt, lai nav jāgarlaikojas vienai mājās. Pa ceļam iegāju veikalā paskatīties Raivim iPod`u, bet nekā jēdzīga tur nebija, tikai MP3, MP4 utt. Nu nekas, jāskatās kaut kur citur būs. Rīt mums abiem būs brīvs, nezinu, ko sadarīsim, bet vismaz viņš būs pie manis mājās, jo šodien kaut kā jūtos ne savā ādā, kad viņa nav blakus. Pa visu šo laiku, ko esmu pavadījusi Anglijā, esam visu laiku bijuši blakus, tāpēc arī šodiena ir tāda nekāda, jo ir izjaukts viss ierastais. Biju iepirkties, tagad ap 6:00pm jāuztaisa ēst [būs makaroni ar maltās gaļas mērci un salātiņiem], lai mīļums var atbraukt no darba mājās un paēst. Ahhh, kā es viņu gaidu mājās. Tik ļoti pietrūkst. Besī būt vienai, kad visu laiku ir bijis tā, ka esam blakus viens otram – kopīgi sēžam Internetā, taisam ēst, utt.

Tagad gaidu, kad atbrauks kaut kādi džeki un savāks Lauras paku, ko viņa sūta ar šiem uz Latviju, sagaidīšu tos, un tad jānoskatās NEW MOON. Un tad jau noteikti būs pienācis laiks taisīt ņammu. Man tik tagad bail, ka es vēl nedzirdēšu, ka šie klauvē pie durvīm. It kā jau Laura iedeva šiem manu numuru. Ajj, gan jau.

Aizvakar laikam, jā, aizvakar ielūrēju Stīnas jaunajā mājaslapā. Tur viņai bija saites, ko viņa lasa. Tur bija arī Sabīnes blogs. Tad nu es domāju iemest aci un palūrēt, ko viņa labu raksta. Kā iesāku ar pašiem pirmajiem rakstiem, tā izlasīju pilnīgi visu. Nezinu, kāpēc, bet man baigi patīk lasīt, kā citiem iet, kas notiek viņu dzīvēs, ko viņi domā  utt. Interesanti taču! Bet nu pie tā, ko es gribēju teikt. Tātad, Sabīnes blogā ieraudzīju rakstu, kuram bija pievienots Maikla Džeksona video dziesmai Earth Song. Noskatījos, gandrīz vai asaru nobirdināju un vienkārši iemīlējos tajā dziesmā. Tāpēc arī ielikšu šeit, lai stāv, lai noskataties arī jūs. Video tiešām ir ļoti labs, un dziesmas lirika. Vienkārši apbrīnojama. Enjoy!!!

P.S. Paldies Sabīnei!

R.I.P. Michael Jackson

New Day Has Come

Nu re, šodien iepostoju gan 18. novembrī rakstīto rakstiņu un arī tagad šo. Rakstu tikai tamdēļ, ka nav ko darīt. Raivis ar Auziņu un Lauru aizbrauca uz veikalu, zvanīja Raivis un teica, ka šis nopircis 4 dvieļus un ka mums būs Auziņam £6 jāatdod. Jā, dvieļus mums vajag, jo man nav ne mazākās jausmas, kur ir palikuši mani divi delfīnainie dvieļi, kurus man mamma uzdāvināja.

Tātad, šodien esam izdarījuši:

• aizgājām pēc P45, aiznesām uz tagadējo darba vietu;
• pārvācāmies pie Auziņa;
• pateicām ofisā jauno pieturu, sakarā ar dzīvesvietas maiņu;
• izņēmām algu un samaksājām par jaunās mājas īri;
• bijām aģentūrā skaidroties, kāpēc boileris nestrādā un kāpēc neviens nenāk to taisīt, kā solījuši;
• skatījāmies jaunu māju, ja nu gadījumā šai visu nesaved kārtībā;
• safočēju jauno istabu un aizsūtīju Solveigai, lai jau tiek redzēt;
• pēc vairāku dienu netikšanas pie Interneta - izrakājos pa daudzajiem jaunumiem draugos un citur.

Lielos vilcienos viss, ko esam izdarījuši.

Tagad, ko biju plānojusi, bet neizdarīju:

• nepārskaitīju Olgai naudu par kompi [to izdarīšu nedēļas sākumā, skatoties, kad iedos brīvdienu, domāku, ka 2dien];
• nesākām kārtot Home Office [darīsim nākošnedēļ, kad ieskaitīs nākošo algu, vismaz nauda būs];
• nepajautāju ofisā par Ziemassvētk brīvdienām [dzirdējām, ka Ziemassvētkos fabrika, kurā strādājam, kādu nedēļu nestrādās];
• nepateicu, ka manā payslip [algas lapiņā] nav pareizi uzrakstīts mans uzvārds [nevis Taukule, bet Taurule];

Vairs nevaru atcerēties.

Nu ko, ceru, ka pieradīšu jaunajā mājā ātri, jo pagaidām nav vēl tās sajūtas.

18. novembris

18. novembris, 2009

Sveikiņi!

Kas jums jauns? Īstenībā, rakstot te – Word`ā datumu [nerakstu pa taisno mājaslapā, jo mums pagaidām nav Interneta], biju nedaudz pārsteigta, jo ir 18. novembris, bet likās, ka jau 20tais. Dīvaini! Klausos Tokio Hotel jauno albūmu, ļoti patīk. Šodien atbrauca Dima no Latvijas [viņš bija aizbraucis holiday`ā], tagad šie ar Raivi sēž lejā un gaida Andi, lai varētu iedzert. Es tikko atnācu no veikala, iepriekš noskatījos filmu National Lampoon`s Dorm Daze 2 (College @ Sea). It kā jau filma OK, bet nu bija vietas, kas likās nedaudz stulbas. Pietam, esmu pieēdusies, vēders liels – viss piederas pie lietas. Varbūt, kad uzrakstīšu šo penteri, paspēlēšu kādu spēlīti un noskatīšos vēl kādu filmu.

Tām, iepriekšējā rakstā, ja nemaldos, rakstīju to kopsavilkumu pa punktiņiem. Tad nu, lūk, tur es pieminēju, ka pārvācāmies uz jaunu māju, nu jau šajā mājā esam nodzīvojuši vairāk kā mēnesi, un tagad mēs ar Raivi domājam pārvākties uz citu – lētāku, tā ka varbūt jau 5dien dosimies prom no šejienes. Nebūsim pārāk tālu no šīs vietas.

Tad nu kas man jaunāks – laikam jau nekas. Nopirku jaku, botas, kaut kad vēl jānopērk kāds mētelītis, zābaki un džīnas, jo šodien Raivis manām izrāva baigo caurumu, 5dien jāsūta Olgai nauda, lai viņa pārskaita par manu datoru [tur aizies kādi £170], tad jāuztaisa Home Office [maksās ~ £100, ja nepietiks naudas, tad būs jāaizņemas], kas ir darba atļauja un kura īstenībā ir jāuztaisa 3 mēnešu laikā, kad ierodies Anglijā un sāc strādāt. Mēs te jau esam 6 mēnešus un 9 dienas. Zinu, vajadzēja jau sen to visu nokārtot, bet tad, kad ierados šeit, nedomāju, ka tas ir tik ļoti svarīgs un degošs jautājums, bet laikam jau tomēr ir, jo vienu dienu, kad braucām ar Andi uz veikalu iepirkties, dzirdēju mašīnā pa radio paziņojumu par to visu lietu. Izrādās, ja tu nelegāli strādā, tad tev var piespriest 2 gadus cietumsodu – un tas jau nu tiešām ir mazākais, ko pat reiz un vispār jelkad vēlos piedzīvot. Tāpēc ir beidzot jārīkojas, ja ne, būs ziepes!

Cik nu parunājos ar Dimu, tad viņš arī domā braukt uz Latviju februārī – jau atkal, tad nu varbūt varēsim braukt kopā, ir tikai jāpasūta biļetes, tas arī ir jāizdara pēc iespējas ātrāk. Vēl, jānokārto visas parādu lietas un jāsāk krāt nauda, ko paņemt līdzi uz Latviju. Ar tukšām rokām jau nevar braukt.

Ak, jā, vienā dienā, esot darbā, aizdomājos par to, kā visi tur saprotas ar zīmju valodu, jo tur ir skaļš. Lai nebūtu jāiet metra attālumā no otra cilvēka, mēs tur izmantojam zīmju valodu. Smieklīgākais jau ir tas, ka šajā darbā, rādot ar rokām `T` burtu, visi saprot, ka tu vēlies aiziet uz labierīcībām, savukārt, iepriekšējā darbavietā, tāda pati zīme nozīmēja breiks, jeb starpbrīdis. Lūk, kā divās atšķirīgās vietās viena zīme var nozīmēt divas, pavisam atšķirīgas lietas. Mums te darbā strādā dažādi cilvēki – tādi, kas nemaz nesaprot angļu valodu, tādi, kas slinko ne pa jokam + nezin angļu valodu utt. Vienā dienā menedžeris palaiž visus mazā 5 minūšu breikā. Viņš pieiet pie vienas polietes un saka, lai šī iet breikā, un uzminiet, ko šī izdara – aiziet uz tualeti. [tas ir kaut kāds vāks]

Es noteikti zinu, ka kaut ko atkal esmu aizmirsusi, bet tā gribās vēl kaut ko parakstīt. Tikko izmazgājās mūsu darba halāti, jāaiziet izkarināt un uzpīpēt. Rīt atkal uz darbu. 5diena, ja nebūs jau tā iedota brīva, būs jāprasa, lai iedod, jo mums ir jāaiziet uz iepriekšējo darba vietu izņemt tā saucamais P45 [tas tāds kā paziņojums, ka tu vairs nestrādā konkrētajā darba vietā], un jānogādā jaunajā darba vietā, tas tamdēļ, lai neskaitītu nost lielo nodokli.

Vispār – garastāvoklis uzlabojas, pamazām, bet tomēr… Laikam jau Tokio Hotel [Raivja tā sauktie – troļļi] prot to uzlabot ar savu mūziku. O, laikam jāpskatās America`s Best Dance Crew (Season 3), kas jau no laika gala man ir licis justies labi! Laba doma! Tad nu jau teikšu ADIOS AMIGOS, līdz nākošajai reizītei. (Vēl joprojām ļoti gribu mājās – kaut tas februāris ātrāk pienāktu. Kā Dima stāstīja par LV, tā vēlme palika aizvien lielāka un lielāka).

P.S. One day I`ll be ready to go

See the World behind my wall

©Tokio Hotel

P.S.S. Sveiciens Latvijai svētkos!