Šodien ir brīvdiena, jo mēs pārvācamies [jau atkal], un tāpēc arī izmantoju laiciņu, kad varu kaut ko parakstīt. Tātad, pašlaik es sēžu tukšā istabā, jo mantas jau ir sapakotas, lai dotos uz jauno māju. Raivis visu nakti nav bijis mājās – kad atbrauks, izjautāšu, kur bija, ko darīja un kāpēc. Bet viņš man zvanīja. Sešos no rīta, kad es vēl gulēju. Ap 3:00 naktī pamodos un skatos – Raivja nav blakus. Pirms tam miegā redzēju kaut kādu ne visai patīkamu sapni, tāpēc arī pēc tam sajūta nebija no tām labākajām. Biju pārbijusies ne pa jokam. Zvanīju šim, beigās izrādījās, ka viss ir kārtībā. Paldies Dievam! Vispār, viņš teica, ka ap 9:00 būs mājās, bet viņa vēl nav.
Labi, tagad pastāstīšu par dažiem notikumiņiem iz šīs nedēļas dzīves.
- Esmu ļoti sailgojusies pēc sniega – mīksta, balta, pūkaina, mirdzoša sniedziņa. Te mums no sniega ne miņas, tāpēc arī ik pa laikam, iedomājoties, ka Latvija ir balta, mani pārņem skumjas, ka te nav tāpat.
Iedomājos, kas gan tie būs par Ziemassvētkiem bez sniega. Bāc, tādas skumjas uzdzen. Nekad nebiju domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc sniega. Nekad! - Vienu dienu darbā stāvējām ar Raivi pie vienas līnijas [Tu domāsi, kas gan tur tik īpašs? Tas, ka parasti mūs neliek vienā vietā, jo mēs parasti prasām vienu breiku. Lai līnija nepaliktu bez uzraudzības, tad mūs parasti saliek ar citiem strādniekiem, kuriem, respektīvi, ir citi breiki. Viens atnāk – otrs aiziet, utt.], un es kaut kā pavisam nejauši aizdomājos par pašu sākumu, par lidostu, par 9. maiju, kad mēs abi bijām gatavi doties uz Angliju. Atceroties to visu, kautru viņa kustību, kopš viņu ieraudzīju lidostā, katru atskatīšanos uz mani, katru nedaudz neveiklo brīdi, man pārskrēja tādi tauriņi vēderā, kā pašā sākumā, kad pirmo reizi viņu noskūpstīju. Tas bija tik jauki… Man patīk atcerēties sākumu un visu pārējo, kas un kā tālāk veidojās starp mums.
- Jaunajā mājā mums ar Raivi būs jauna, viņa izdomāta metode – viņš savu algu katru nedēļu atdos par īri [gan par sevi, gan par mani + abiem par pārtiku un Internetu], bet es tikmēr savējo visu algu atlikšu aploksnītē, lai tad, kad brauksim uz Latviju, būtu, ko paņemt līdzi.
Ceru, ka izdosies!!! Mēs tā parēķinājām, ja tā mēs darām līdz ~ 10. februārim, tad mums sanāk iekrāt pie £2000. Nedaudz mazāk. - Tanī pašā dienā, kad izdomājām sistēmu par īri, es gandrīz darbā nolikos uz mutes [maigi sakot] Auziņa dēļ. Šis kaut ko tur mazgā pie mums, gribēja attaisīt krānu vairāk vaļā, kas skalo prom visus bojātos kartupeļus un atgriezumus, nevarēja tikt viņam klāt un ka spēra pa to, uz kā es stāvēju [tāds kā paaugstinājums, pārbīdāms, lai vieglāk griezt kartupeļus], tā es `jeļi, jeļi` noturējos, tā būtu likusi uz deguna un sazin` ko sev nodarījusi, krītot. Grrr, biju tik dusmīga, ka aizgāju prom, kamēr viņš tur ņēmās. Un Raivis vēl jautāja, vai tāpēc ir uzreiz jāapvainojas?! Vai tad ne?! Viņš varēja pieklājīgi palūgt, lai es nokāpju nost pirms viņš sper pa to pacēlumu, ne jau tad, kad es tur stāvu virsū. Gosh
- Un tagad par tuvāko pagātni, par to, kas notika vakar. Protams, darbā. Bija tā, ka no sava holiday`a atbraucis supervaizers, kuru mēs redzējām tikai trešo dienu un kurš bija mums kā supervaizers tikai divas dienas. Mums viņš jauns, mēs – viņam. Viņš apjautājās, no kurienes esmu, pateicu, ka no Latvijas, blā, blā, blā… Un es izdomāju pie reizes viņam pajautāt par iešanu mazos breikos darba laikā. [Man liekas, es kaut kad jau iepriekš pieminēju, ka viens menedžeris mūs ar Raivi parasti laiž mazos breikos, lai mēs aizejam uzpīpēt or whatever...]. Nu jā, es šim prasu, vai tiešām mēs, cilvēki, kuri strādā caur aģentūru, varam iet iepriekšminētajos pārtraukumos, ja pats menedžeris mūs palaiž – viņš atbil – Jā! Nu labi! Pēc kāda laika atnāk Raivis un saka, ka menedžeris mums abiem atļāvis iziet ārā uzpīpēt. Mēs arī aizejam. Beigās sanāca, ka viens vecis, kas strādāja netālu no Raivja, sāka sūdzēties, ka Raivis tur pa daudz staigājot apkārt utt., un gribēja uzzināt viņa vārdu, lai pierakstītu un laikam arī izmestu, cik sapratu, bet labi, ka beigās tur viss nokārtojās, menedžeris teica, ka nevienu nelaidīs vaļā, varbūt pat ieliks tieši viņa šiftā. Tad jau redzēs!
- Un jā, Raivis gribēja, lai rīt ir brīvs – vot nebūs! Strādāsim gan rīt, gan parīt! Vismaz būs 5cas dienas un alga līdz ar to £250.
- Pirmspēdējā dienā, kad dzīvojām pie Auziņa, vispār bija sviests. Atbraucām no darba, ieejam mājā, Auziņš taisa sev ēst, un tajā brīdī pazūd elektrība. Šis ēda no saldējuma plastmasas spainīša, jo Laura mums bija atstājusi tikai vienu šķīvi, lai gan mēs bijām trīs. Ēdām uz maiņām.
Tad vēl Auziņš nolauza atslēgu, kad slēdza ārdurvis, atslēgas gals palika slēdzenē, durvis varēja aizslēgt tikai ar nolauzto atslēgu, kaut kā tur urbinoties vai arī ar dakšu.
- Nolādēju Twilight, lai ir man arī datorā, un beidzot pierunāju Raivi arī to noskatīties. Viņš no sākuma ne par ko negribēja skatīties, jo pateicu, ka tā ir par vampīriem. Bet beigās viņš pat pateica, ka viņam paticis.
- Vēl mēs izštukojām, ka Anglijā taisīt bērnu ir baigi izdevīgi. [Nez, kas viņam padomā?!
] Un jā, kad mēs precēsimies [ja precēsimies, nu whatever], tad gan jau gredzenus liksim uz kreisās rokas zeltnešiem, jo tas it kā ir tuvāk sirdij.
[Tagad iedomājos par Rimi reklāmu - Tuvāk sirdij, tuvāk majām!
].
Nu lūk tā! Rīt jāceļās uz darbu, tad jau gan jau kaut ko uzrakstīšu tikai pirmdien vai otrdien, skatoties, kad būs brīvs!
Have a nice weekend!








Skaitījām pat minūtes. Visi rosījās ap `B` ieeju. Parādījās

;







Pēdējie komentāri